Otrajā kalendārā pavasara dienā jeb 22.martā devāmies Mežoles virzienā, lai skatītu Slepkavu ezeru. Liels bija mūsu pārsteigums, kad tikām līdz starta vietai, jo naktī uzsnigušais sniegs radīja ziemas sajūtu.
Kā jau ierasts, visu iesākam ar rīta rosmi jeb kāju iestaipīšanu
Tiek pārbaudīts ledus biezums un konstatēts, ka labāk iet gar malu :)
Kad vējš uzpūš, tad sniegi iet pa gaisu
Riktīgi ziemīgi
Slēpotāji. Pa gabalu jau nevar saprast ir slēpes vai nav :)
Kur saulīte vairāk klāt tikusi, tur jau nokusis
Un tad sekoja bridiens pa mežu
Caurieti biezās eglītes…
Pārkāptas sagāzušās egles…
Šķērsoti nelieli purviņi un baudītas visas, īsta meža, burvības
Pēkšņi kāds parādās
Un nu jau visi. Vēl tik rūķu cepures vajadzēja un būtu īsts rūķu pārgājiens. :)
Tādi tie meži ir – ne vienmēr viegli caurejami, bet skaisti gan!
Kamēr tiek sagaidīti pārējie, C un D vitamīns tiek uzņemts saujām :)
Pa dambi uz priekšu, kur jau šķērsojamā upīte mūs jau gaida
Šādas upītes mums jau ir sīka vienība!
Nopelnītā pusdienu pauze Slepkavu ezera krastā un pārdomas par šajā pusē bijušām kaujām un kariem…
Dzirdināšanas punkts :)
Un tā ziemīgi ejam atpakaļ uz mūsu autoparku
Pa ceļam vēl jāapsveicinās ar čaklo bebru ģimeni
Pēdējie metri līdz pārgājiena noslēgumam un iepazīts atkal viens mazs stūrītis Latvijas. It kā tepat, bet diezgan nezināma vieta.
Nākamais pārgājiens jau 6.aprīlī Vijciema pusē. Sīkāka info sekos!